Search
  • Sandra Arita

Nedaudz par mani

Šodien izlēmu nedaudz padalīties ar mazu informāciju, kas es tāda esmu.😊 Sākšu ar to ka mani sauc Sandra Birne,esmu 25gadus veca(jauna) dāma kas nākusi no daudz bērnu ģimenes, Madonas puses. Man ir 5 burvīgas māsas un 4 burvīgi brāļi. Liela ģimene esam, katrs mēs savā ģimenē esam atšķirīgi, bet es esmu tas ģimenes īpašais bērns, nu jau bērns jau neesmu😁,bet savā ģimenē esmu viss atšķirīgākā, jūs domāsiet kapēc? Jo es piedzimu ar ļoti dziļu sejas šķeltni un vilka rīkli, daudzi domas kas tas tāds vispār!? Tas ir tā ka aukšēja lūpa ir uz pusēm atdalīta, kā mazam zaķītim, bet mana gadijumā man bija smaga šķeltne, pat ļoti, jo man nebija puse no deguntiņa un zem acs liels caurums, izklausās jau briesmīgi vai ne. Bija ļoti briesmīgi, lai to visu vērstu par labu, mana mīļā ome mani sāka vest uz Paula Stradiņa Stomotoloģijas institūtu, kur mani visi ārsti pētīja bildēja, biju kā apskates objekts gan viņiem, gan studentiem. Cik es zinu no stāstiem, mana bioloģiska māte mani neveda pie ārstiem no dzimšanas, kā tam bija jabūt, jo viņai alkohols bija viss svarīgākais😔 tāpēc vēl līdz šai dienai es viņu neieredzu un neuzskatu par māti. Pateicoties viņai es izgāju cauri ellei, Stradiņos es biju pacstāvīgais pacients kuru tikai operēja un operēja, līdz 17 gadu vecumam man bija, pilnu moku gadi. Nerunājot jau par skolas laikiem, citiem bērniem es biju briesmonis kuru varēja apsaukāt ar akmeņiem apmētāt, sist, viņiem es nebiju cilvēks kam arī sāp un ir asaras😔skolas gadi tie laikam bija viss briesmīgākie manā mūža, jo blakus nebija ne viena lai gan vēl macijos netālu no mājām, līdz brīdim kad skola izlēma mani aizsūtīt uz Rēzeknes specialo skolu, tur jau sākumā 3 klases arī nebija tas vieglakas visi smejas par mani, negribeja draudzēties, tikai klase ar mani draudzējās, jo laikam nebija izvēles. Bet tāpat centos un mācījos cik nu varēju un beidzu skolu. Es sevi uzskatu par riktīgu cinītāju, jo visam cauri izgāju, tās operacijas parcietu, lai gan pēdejo reizi kad Paula Stradiņa klīnikā pēdejo reizi biju, palūdzu lai man parāda manu slimības vēsturi un iedomājaties viņa bija nenormāli bieza, pilna ar aprakstiem un bildēm. Pienāca tas moments, kad gribēju sevi redzēt kā izskatījos kad piedzimu. Teikšu godīgi, tas ko es ieraudzīju mani ieveda histērijā un šokā, es savas asaras nevarēju novaldīt, man palika no sevis bail, bildē bija mazs zīdainis 2men.vec ar pus seju veselu, bet otra puse izkropļota😢😢 atceroties to skatu, asaras jo projām nobirst, jo nevaru saprasti par ko man dzīve tādu pārbaudījumu uzlika..

Laikam ejot sāku pievērsties labdarībai, labiem darbiem, tas laikam bija mans aicinājums palīdzēt citiem un es to dariju. Kādu laiku atpakaļ pamaniju tādu projektu LabieDarbi.lv izvēlējos projektus kam palīdzēt savākt balsis, pārsvarā tie projekti bija saistīti ar bērniem viņu projektus es izvelējos un palidzēju balsu vākšanā un ziniet lielākā daļa no viņiem saņema to finansējumu, pēdējais kam biju palīdzējusk bija LTV1 sporta žurnālistam Armandam T. kam patika ļoti traks sporta veids ICE CRASHAT vak kā viņš tur saucās, jau vairs neatceros, jo krietns laiks ir pagājis. Caur visiem šiem projektiem iepazinos ar ļoti daudziem, feiniem cilvēkiem. Laikam ejot šim visam pieliku pauzi un jo projām neesmu atsākusi, jo laika arķ vairs nav tik daudz cik gribētos. Bet labprāt atkal ķertos klāt un palīdzētu, man kaut kā tas patika.

Jo projam man ir problemas ar seju, tāpēc bildes soc.tiklos nelieku, jo man ir kauns un bailes no tā, ka tikšu izsmieta un pazemota, jo mūsu tauta ir ļoti ļauna, to esmu izjutusi uz savas ādas arī pat tagad, stradājot veikala apkalpojot klientus, ir klienti kas ir tik patīkami, bet ir tādi kas nebaidīsies tevi nosaukt par kropli kam nav jābūt uz šīs zemes, esmu tik daudz dzirdējusi šādu frāzi, kas protams sāpina, jo es taču neesmu vainīga,ka piedzimu ar tādu pataloģiju, žēl ka cilvēki to nesaprot, ka mēs cilvēki ar iedzimtām kaitēm ne pie kā neesam vainīgi, ka mums tādu likteni izvelējās😢😔😕 Bet diemžēl daudzi to nesaprot😑 mums itkā esot jāiemācās sadzīvot ar savu dzīvi,bet brīžiem, zūd velme dzīvot un gribās sev galu izdarīt, teikšu godīgi man tāda domā ienāk gandrīz katru 2 dienu😔😟🙁 nav pareizi tadas domas domāt, bet brīžiem nevar izturet to ņirgāšanos no cilvēku puses😑.

Es itkā nekad neesmu bijusi ļauna un neko sliktu citam nevēlu, bet pār manu galvu nāk tikai un vienīgi pazemojumi un izņirgāšanās, ar to laikam vienmēr būs jasaskaras☹ 😢 Pilnīgi asarās sēžu un domāju par ko man šajā dzīvē tik daudz pazemojumu, izņirgāšanās un sapināšana, vai tiešām, pār manu galvu nāk viss sliktais, ko kādreiz mani senči savā laikā tik daudz ļauna darijuši, ka visus savus 25 gadus praktiski pavadu vienās asarās😭😢 vai es kādreiz arī laimīga būšu, kam būs sava laimīgā ģimene vai visu dzīvi līdz nāvei raudāšu un mocīšos?? Uz šo jaut. tikai Dievs atbildi zin, jo mēs nezinam, kādu ceļu viņš mums ir sagatavojis.

Lai nu kā es cenšos sadzīvot ar to ka neesmu parasta, cenšos dzīvot ar smaidu cik nu tas ir iespējams, varbūt kādreiz pienāks diena, kad manu ceļu šķērsos laimes eņģelis, cerēt nav aizliegts un turpināšu cerēt, ticēt ka mans laimes ceļš kādreiz pienāks un atlikušo dzīvi pavadīšu ar smaidu sejā un mieru dvēselē🤗😊 Un asaru manā dzīvē vairs nebūs, ja būs tad tikai laimes asaras nevis sāpju asaras. Mīļie cilvēki, ja Jums ir dota laime, nepazaudējat to, bet turat cieši, cieši klāt. Labāk būt laimīgam, nekā sapju nomocītam cilvēkam!

Vēlos pateikt paldies, ja esi izlasījis šo neparasto manu stāstu, ko nebija viegli uzrakstīt, asariņa nobira rakstot.🙁 Man gribējās padalīties ar savām emocijām un jūtām, zinu ka Jums gar to nav nekādas daļas, bet gribu ,Iai saprotat, ka mēs šajā pasaulē esam katrs savādāks un nekad nebūsim vienādi.

Piedodat par manu gramatiku tā man nav stiprākā puse... Saudzējat sevi un savus mīļos🤗💌❤💋 Ar cieņu Sandra😊


41 views0 comments

Recent Posts

See All

I grew up in Latvia

I grew up in Latvia ♥️ We walked to school and back with friends. Our dinner time was at 7 pm. Eating out at a restaurant NEVER happened. It just wasn’t a thing🙄 You took your school clothes off as s